Marta

Sākšu ar to, ka neticu nejaušībām. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka man bija jānonāk Londonā un ne mirkli nenožēloju savu izvēli. Tomēr ne viss bija skaisti un rožaini, tāpēc sekojošais ieskats manās gaitās būs patiess un atklāts – gan par labo, gan grūto tajās.

Varētu teikt, ka uz Londonu mani aizveda dažāda veida mīlestības. Iemīlējos kādā cilvēkā, iemīlējos pilsētā un, protams, biju un joprojām esmu iemīlējusies teātrī un mūzikā. Nolēmu šīs mīlestības apvienot un, iztorot vērienīgu konkursu, iekļuvu Londonas Mūzikas koledžas muzikālā teātra bakalaura programmā.

Līdz ar pārcelšanos uz Lielbritāniju, sākās pilnīgi jauns posms manā dzīvē. Tas bija aizraujoši, skaisti un patiesībā - neaprakstāmi. Biju sabijusies, bet patīkami satraukta. Mācības bija ļoti augstā līmenī, un es izbaudīju gan studiju procesu, gan nebeidzamo pilsētas iepazīšanu. Tomēr, mēnešiem ritot, sāku justies sliktāk. Ikvakara skype sarunas ar ģimeni nelīdzēja nepārvaramajām ilgām pēc mājām un universitātes ballītes neremdēja alkas pēc īstiem draugiem, kuri bija palikuši Latvijā. Pamazām sāku justies ļoti vientuļa un apzināties savu atšķirīgumu. Jāpiebilst, ka manas izjūtas pastiprināja arī profesijas specifika, milzīgā konkurence kursa biedru starpā, psiholoģiski un fiziski smagais mācību process. Turklāt manā kursā visi bija briti, izņemot vēl vienu meiteni, kas bija no Somijas. Nebija jau tā, ka kāds atklāti darītu pāri, bet nejutos pieņemta. Tas bija pārsteidzoši, jo Latvijā nekad nebiju jutusi problēmas iejusties kādā kompānijā, biju ļoti sabiedriska un labi sapratos ar apkārtējiem. Ja būtu iespēja kaut ko darīt citādāk, es noteikti būtu centusies vairāk pielāgoties britu mentalitātei, humora izjūtai. Es būtu vairāk ‘spēlējusi pēc viņu noteikumiem‘, nevis uzspiedusi savu latviskumu un unikalitāti. Varbūt tad būtu izdevies labāk iejusties. Bet es gāju uz priekšu augsti paceltu galvu un lepojos ar to, ka esmu latviete. Un tas viņiem ne visai patika. Es negribu nevienu nobaidīt. Angļiem ir daudz brīnumjauku īpašību un viņi var būt lieliski draugi, man vienkārši nebija paveicies ar kursa biedriem. Šis bija smags periods un biju tuvu tam, lai padotos, sakravātu mantas un brauktu atpakaļ mājās.

Tagad saku sev paldies, ka saņēmos un pabeidzu mācības. Nezinu, kā man pietika spēka tikt galā ar visām psiholoģiskajām grūtībām, cītīgi mācīties un vēl strādāt, lai varētu atļauties dzīvot Londonā, bet es to paveicu un esmu ārkārtīgi gadarīta. Universitāti pabeidzu ar ļoti labām sekmēm un atzinīgiem pasniedzēju vārdiem. Ieguvums ir gan tāda izglītība, kādu Latvijā saņemt nevar, gan personīgā izaugsme, kas ir neizbēgama, kad esi tik ļoti izrauts no savas ierastās vides un komforta zonas. Protams, arī perfektas valodas zināšanas. Lepojos ar savu britu akcentu. Manuprāt, ikvienam būtu kādā dzīves posmā jāizjūt šī pasaules elpa, jāpadzīvo kādā pasaules lielpilsētā. Tas ir ko vērts!

Pēc mācību beigām biju nolēmusi kādu laiku vēl padzīvot Londonā un izmēģināt veiksmi aktrises profesijā. Tomēr apstākļu sakritības dēļ šis laiks izvērtās īsāks nekā plānots. Es pat neaizgāju ne uz vienu noklausīšanos! Biju pārāk aizņemta, strādājot, lai izdzīvotu. Varbūt neapzināti meklēju ieganstus vairs necīnīties. Es jutu, ka neesmu savā vietā. Un jau pēc dažiem mēnešiem sapratu, ka sirds tik ļoti sauc mājās, ka man tai ir jāklausa. Acīmredzot, biju ieguvusi to, kas man šajā brīdī bija no Londonas jāpaņem, un bija laiks sākt atkal jaunu dzīves posmu. Atzīšu gan, ka atgriezties mājās arī nav viegls lēmums. Tevi nomāc nebaidzami ‘kā būtu, ja būtu‘. Bet uz tiem atbildēt nav iespējams. Es nezinu, kā būtu, ja es būtu palikusi Londonā. Bet man ir lielas un pamatotas aizdomas, ka es nebūtu sasniegusi to, ko man izdevies sasniegt šeit. Un, kaut arī Londonas man pietrūkst joprojām, un manī vienmēr būs daļa no šīs vietas, es ne reizi neesmu apšaubījusi savu atgriešanos Latvijā. Kā aktrisei manas iespējas šeit noteikti ir lielākas, un esmu sevi pierādījusi gan dažādos neatkarīgos projektos, gan profesionālos valsts teātros, turklāt šobrīd strādāju arī radio - pieci.lv.

Uzskatu, ka mācības ārzemēs ir brīnišķīga iespēja, kas jāizmanto, un katram šī pieredze būs pilnīgi atšķirīga, ņemot vērā valsti, mācību programmu, kursa biedrus, paša cilvēka raksturu un neskaitāmus citus aspektus. Ļoti svarīgi ir nepadoties brīžos, kad ir grūti, cīnīties par savu mērķi un klausīt sirdij, jo tā ļoti labi zina, kur būs laimīga. Tas ir pats galvenais.